nē, šī vieta nav aizmirsta

trīs gadi kino studiju ir pievārēti, diploms tikpat kā kabatā. pašlaik krsienti ir ierauta pārvākšanās drudzī. vēl pavisam nedaudz, un par filmām varēsim runāt Latvijā.

Advertisements
Publicēts iekš Reviews | Komentēt

Dvēseļu atbrīvotājs ar grūti izrunājamu uzvārdu.

Manas pilsētas kinoteātrus ir okupējis Tors un dažas franču lielbudžeta komēdijas, par kuru jokiem smejas, galvenokārt, uz ekrāna redzamie personāži, kamēr zāli šur tur pāršalc smagas nopūtas.  Šādās dienās filmas ir jāskatās mājās.

Atzīšos, ka pēdējā laikā mani tādā kā hipnozē tur čehoslovāku jaunā viļņa filmas. Viena no pēdējām bija 1969. gadā iznākusī Juraja Herca Kremētājs. Tiesa, šī filma vairāk pieder pie viļņa norieta, jo 1968. gadā notikušā Prāgas pavasara iznākums pielika punktu režisoru mākslinieciskajai brīvībai.

Šīs filmas centrālajam personāžam Karlam Kopfrkinglam ir vairākas aizraušanās – viņa darbs krematorijā un grāmatas par Tibetu. Kopfrkingls ir apsēsts ar domu par reinkarnāciju, un viņa prātā tā ir cieši saistīta ar kremāciju. Viņš jūtas kā ārkārtīgi svarīgs elements pārdzimšanu padarīšanā, jo tieši viņš taču ir tas, kas ar uguns palīdzību atbrīvo nabaga dvēseles jaunām reinkarnācijām. Vispār kremētājs ir ģimenes cilvēks, viņš dievina savus bērnus un sievu. Līdz tādam līmenim, ka pat viņa apmeklētā prostitūta izskatās identiski viņa laulātajai draudzenei. Bet kamēr Kopfrkingls vada savu laimīgo dzīvi, Čehijai tuvojas nacisma impērija, un kāds sen neredzēts cīņu biedrs ar filigrānām metodēm kremētāju ievilina partijas rindās, lai viņam dotu uzdevumu: palīdzēt atbrīvot pēc iespējas vairāk dvēseļu.

Kremētājs, manuprāt, ir viena no viselegantākajām (šausmu) filmām. Ar tādu pašu mierīgumu kāds piemīt Kopfrkingla runas manierei, filma lēnām risina savu tirpas uzdzenošo intrigu. Vēl ilgu laiku pēc tās noskatīšanās prātā paliek jautājums: vai kremētāja darbības vadīja kāda slimība, vai ļaunums vistīrākajā tā formā?

9/10

Lasīt par filmu lapā Mubi

Publicēts iekš Reviews | Birkas , , , | Komentēt

Terensa Malika ezotērija. The Tree of Life

Kā reiz teica kāds leģendārs kritiķis, prognozējot, kam tiks Zelta palmas zars, lielāka uzmanība ir jāpievērš žūrijai, ne filmām. Pēc vakardienas noslēguma ceremonijas, kurā triumfēja Terensa Malika The Tree of Life, var teikt, ka šī prognozēšanas sistēma ir visnotaļ precīza. Jo arī žūrijai sava gaume un savi principi. Un tāda Holivudas leģenda kā Roberts de Niro, Zelta palmas zars un kāda salīdzinoši pieticīga eiropiešu filma vienā teikumā nerīmējas. Vismaz manā leksikā ne.

Terensa Malika The Tree of Life ir ārkārtīgi ambicioza filma. Caur Šona Penna galveno varoni, tā mūs aizved uz viņa bērnību piecdesmitajos. Penna personāža eksistenciālā krīze ļoti sasaucas ar viņa bērnības dienām, kad viņu tāpat nomocīja kaudze neatbildētu jautājumu un nepieņemtu lēmumu. Gremdējoties ārkārtīgi precīzās bērnības atmiņās viņš cenšas salabt ar savu armijnieciski stingro tēvu (Breds Pits), atgriezties laikā, kad viņa brālis vēl bija dzīvs. Kopā ar viņa labestīgo māti (skaistā Džesika Častina), tie ir cilvēki, kas ir viņu veidojuši.

Malika filma ir vizuāli iespaidīgs darbs. Novirzoties no klasiskās narācijas, tā mūs ved cauri National Geographic cienīgiem dabasskatiem par pasaules pirmssākumiem. The Tree of Life līdzinās sapnim, galveno varoņu sarunai ar sevi. Nenoliedzami, tā ir ļoti personiska filma. Jāsaka arī, ka drosmīga – ne katrs varētu tik personiskā stāstījumā integrēt tādu lērumu ezotērisku elementu.

Filma ir skaista un drosmīga, taču, vienā brīdī lielais kvantums eksistenciālo jautājumu un pārdomu par lietu kārtību draud transofrmēties patosā. Un šī nianse traucē līdz galam izbaudīt Malika garadarbu.

7/10

Par The Tree of Life – MUBI

Publicēts iekš Reviews | Birkas , , , , , | 6 komentāri

Brāļi Dardēni un sabiedrības skumjie stāsti

Lūk, vēl viena no šī gada Kannu festivāla filmām. Brāļu Lika un Žana – Pjēra Dardēnu filma The Kid With a Bike (Le Gamin au vélo). Lai gan ļoti neierasti šiem režisoriem, The Kid With a Bike viena no galvenajām lomām ir atvēlēta beļģu-franču kinozvaigznei Sesilai de Frānsai (Cécile de France). De Frānsas sniegums ir lielisks, un viņas klātbūtne ne par kapeiku nenomāc Dardēnu filmām raksturīgo reālismu.

Atzīšos, ka katru reizi, man ir grūti saņemties, lai ietu skatīties brāļu Dardēnu filmas. Ne jau tāpēc, ka tas būtu slikts kino, vai, ka tās būtu garlaicīgas, nē. Tieši otrādi, viņu kino man nekad nav sagādājis vilšanos, bet filmu skarbais reālisms nav patīkama tēma. The Kid With a Bike ir stāsts par zēnu Sirilu, kuru tēvs ir pametis bērnu aprūpes centrā. Sirils jūtas pamatīgi apjucis un izmisīgi meklē savu tēvu. Viņš to atrod, bet Sirila tēvam sava dzīve šķiet krietni vien svarīgāka par savu dēlu.

Dardēni vienmēr parāda sociālo normu kā kaut ko ļoti grūti sasniedzamu. Tāpat, viņu personāži nekad nav mocekļi – reizēm tie rosina visdalītākās jūtas līdz pat nepatikai. Tāpat kā Rosetta, Sirils savas sāpes izpauž agresijā – viņš kož, skrāpē, dur. Šī, tāpat kā citas brāļu Dardēnu filmas savus skatītājus neved uz nekādu leiputriju. Tieši otrādi, tās norisinās mums blakus, un rāda to, kā dzīvo, iespējams, tūkstošiem līdzcilvēku.

8/10

Lasīt par filmu skatīties treileri var te – MUBI

Publicēts iekš Reviews | Birkas , , , , | Komentēt

Ziloņūdens

Ūdens ziloņiem pēc treilera noskatīšanās izskatījās pēc tādas kā vizuālas končiņas. Tādas, kas ir nākusi no fabrikas, un gandrīz noteikti mūs nepārsteigtu ar izcilu garšu, bet tik un tā ir nedaudz vilinoša. Pēc filmas noskatīšanās, nāk rūgta atskārsme – smuks bija tikai papīrītis, bet tur iekšā.. nekā nav.

Cukurotā Sāras Grūenas romāna ekranizācija, par spīti sulīgajām krāsām un glītajiem dekoriem, ir visnotaļ blāva. Neskatoties uz tradicionālo Holivudas narāciju, Ūdens ziloņiem intriga attīstās pagalam gausi, un nomāc filmas potenciāli baudāmos momentus. Talantīgais aktieris Hals Holbruks (Hal Holbrook) no ekrāna ir gandrīz izslēgts, atskaitot pāris miniatūras epizodes. Savukārt, vienīgais patiešām interesantais personāžs – Kristofa Valca despotiskais ļaundaris zaudē pusi no savas lomas šarma dažu ainu dēļ, kas mēģina mīkstināt viņa monstruozitāti. Bet izpatikt lielai publikai un izveidot patiešām spēcīgu tēlu nav savienojamas dimensijas. Kas attiecas uz dāmu pielūgto vampīrfilmu stāru, es tik tiešām ceru, ka viņš kādreiz spēs atbrīvoties no šī neglaimojošā zīmoga, jo viņa sniegums ne tuvu nav briesmīgs.

Milzīgā publicitātes kampaņa, un visnotaļ agresīvā spekulācija ar aktieru iepriekš gūtajiem lauriem šo filmu viennozīmīgi izvilks no finansiāla fiasko. Bet citādi, tā pat nesasniedz episkas melodrāmas statusu, uz kuru pretendē. Visnotaļ loģiski, ja ņem vērā, ka vienīgais skatītāju aizkustināšanas instruments ir cietsirdības ainas pret dzīvniekiem. Tā teikt, pēdējais salmiņš..

4,5/10

Filmas treileris

Informācija par filmu lapā MUBI

Publicēts iekš Reviews | Birkas , , | Komentēt

Itāļu kino franču izpildījumā – All the Suns (2011), Philippe Claudel

Skatoties itāļu filmas, es reizēm mēdzu uz sekundīti vai divām pievērt acis, lai paklausītos cik skaisti skan viņu valoda. Itāliski pat skandāli iegūst graciozu skaņu.

Filips Klodels (Philippe Claudel) gan ir franču režisors, bet viņa jaunākā filma All the Suns (Tous les soleils) ir par Strasbūrā dzīvojošu itāļu ģimeni. Ģimene nav nekāda parastā. Baroka mūzikas pasniedzējs Alessandro vēl dzīvo laikā kad viņa sieva bija dzīva un viņa meita Irīna – mazulis. Tagad Irīnai ir 15, un pubertāte ir sasniegusi savu apogeju. Abi runā pilnīgi dažādās valodās, atskaitot strīdus, kas (labskanības dēļ) notiek itāliski. Šo drūmo ģimenes ainu atsver Alessandro brālis. Viņš ir miermīlīgs anarhists, kas dienas vada streikojot pret kapitālistisko iekārtu, atsakoties strādāt un lūdzot politiskā bēgļa statusu Francijas institūcijām. Jo Berluskoni dēļ demokrātiska Itālija vairs nepastāvot.

All the Suns ir viegla skatāmviela. Tā ir filma, kuras lielākā pretenzija ir līdzināties itāļu režisora Nanni Moretti daiļradei. Moretti klātbūtne ir visur – sākot ar filmas sākuma kadriem, kas ir teju identiski Dear Diary pirmajai daļai, kurā Moretti uz savas Vespas promenē pa Romas ielām. Gan arī konstantajā Berluskoni kritikā un dialogos. Šī Klodela godbijība pret Moretti dod filmai savādi komisku gaisotni, bet All the Suns pavisam noteikti būtu baudāmāka, ja tās režisors tomēr izvēlētos vairāk attīstīt savas idejas, nevis censtos kopēt kāda cita stilu.

6/10

Informācija par filmu un treileris lapā MUBI

Publicēts iekš Reviews | Birkas , , , | Komentēt

Tomboy (2011), Céline Sciamma

Lūk stāsts – desmitgadīgā Lora ar vecākiem un māsu pārvācas uz Parīzes priekšpilsētu. Pēc Loras izskata uzminēt viņas dzimumu nav iespējams, pareizāk sakot, visi izņemot viņas ģimeni ir pārliecināti, ka viņ ir puika. Kārtējā pārvākšanās un degoša vēlme iegūt draugus liek Lorai atbildēt apstiprinoši uz kaimiņu meitenes acumirklīgajiem novērojumiem un sākt melot par savu dzimumu.

Protams, ka jau pašā Tomboy sākumā, nav daudz jāpūlas, lai iedomātos, kas tieši būs filmas saspringtākais un komplicētākais brīdis. Tāpat, es domāju, ka gender studies speciālisti par šo filmu varētu uzrakstīt ne vienu vien disertāciju, un es ļoti ticu, ka Tomboy vēl ilgus gadus tiks izmantota kā viens no piemēriem, lai skaidrotu sarežģītās feministu teorijas.

Bet tā būtu vistīrākā perversija. Tomboy ir ļoti attālināta no šīs pieaugušo konstruētās pasaules. Tā ir viena no patiesākajām bērnu filmām (pareizāk noteikti būtu filmām par bērniem!), ko ir nācies redzēt. Uz ekrāna galvenokārt rosās tikai bērni, viņu aktierdarbs ir tik autentisks, ka brīžiem nevarēju izbēgt no domas, ka kāds ir vienkārši atstājis ieslēgtu kameru, un nejauši ierakstījis notiekošo. Ļoti intīma un personiska, uzņemta Parīzes priekšpilsētu kabatas izmēru mitekļos, Tomboy seko līdzi ģimenes ikdienai un daudzajām bērnu spēlītēm pagalmā. Bez liekas pompozitātes, tā ir spējīga atsaukt daudzas bērnības atmiņas.

7/10

Informācija un filmas treileris Mubi mājaslapā

Publicēts iekš Reviews | Birkas , , , | Komentēt