Terensa Malika ezotērija. The Tree of Life

Kā reiz teica kāds leģendārs kritiķis, prognozējot, kam tiks Zelta palmas zars, lielāka uzmanība ir jāpievērš žūrijai, ne filmām. Pēc vakardienas noslēguma ceremonijas, kurā triumfēja Terensa Malika The Tree of Life, var teikt, ka šī prognozēšanas sistēma ir visnotaļ precīza. Jo arī žūrijai sava gaume un savi principi. Un tāda Holivudas leģenda kā Roberts de Niro, Zelta palmas zars un kāda salīdzinoši pieticīga eiropiešu filma vienā teikumā nerīmējas. Vismaz manā leksikā ne.

Terensa Malika The Tree of Life ir ārkārtīgi ambicioza filma. Caur Šona Penna galveno varoni, tā mūs aizved uz viņa bērnību piecdesmitajos. Penna personāža eksistenciālā krīze ļoti sasaucas ar viņa bērnības dienām, kad viņu tāpat nomocīja kaudze neatbildētu jautājumu un nepieņemtu lēmumu. Gremdējoties ārkārtīgi precīzās bērnības atmiņās viņš cenšas salabt ar savu armijnieciski stingro tēvu (Breds Pits), atgriezties laikā, kad viņa brālis vēl bija dzīvs. Kopā ar viņa labestīgo māti (skaistā Džesika Častina), tie ir cilvēki, kas ir viņu veidojuši.

Malika filma ir vizuāli iespaidīgs darbs. Novirzoties no klasiskās narācijas, tā mūs ved cauri National Geographic cienīgiem dabasskatiem par pasaules pirmssākumiem. The Tree of Life līdzinās sapnim, galveno varoņu sarunai ar sevi. Nenoliedzami, tā ir ļoti personiska filma. Jāsaka arī, ka drosmīga – ne katrs varētu tik personiskā stāstījumā integrēt tādu lērumu ezotērisku elementu.

Filma ir skaista un drosmīga, taču, vienā brīdī lielais kvantums eksistenciālo jautājumu un pārdomu par lietu kārtību draud transofrmēties patosā. Un šī nianse traucē līdz galam izbaudīt Malika garadarbu.

7/10

Par The Tree of Life – MUBI

Advertisements

About krsienti

*krsienti ir vārda Kristīne anagramma. Kristīne ir persona aiz šī bloga. Pēc trīs gadu prombūtnes kino dzimtenē Francijā, viņa ir atgriezusies Latvijā, kur pašlaik raksta dažādiem Latvijas preses izdevumiem. Par kino, protams.
Šis ieraksts tika publicēts Reviews ar birkām , , , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

6 Responses to Terensa Malika ezotērija. The Tree of Life

  1. Marī saka:

    Auksta un patētiska, vislabākās filmas uzrunā prātu un sirdi, bet šī neuzrunā ne vienu, ne otru – pat Šons Penns tik neizteiksmīgs kā nekad agrāk.Teorētiski tas varētu but sešdesmigadnieka dzīves apnikums, bet arī “Debesu dienas”, kuru Maliks uzņēmis 35 gadu vecumā ir tikpat apnicīgi un nedzīvi sagudrota. Dzīves koks ar dzīviem miroņiem tā zaros.

    • krsienti saka:

      Es tik tālu neietu, bet, jā, saprotu, ka tā var šķist.
      Attiecībā uz Šonu Pennu – manuprāt, viņam nemaz nebija iespēja būt izteiksmīgam.

      • Marī saka:

        :) Sašutu tāpēc, ka “Debesu dienas” bija robs manā kinoizglītībā, kuru pēc švakā “Dzīvības koka” sadomāju aizpildīt, bet vīlos vēl vairāk. Tur bija lielisks kadrējums, izcils operatora darbs, bet tas arī viss. Pie labākās gribas nekādas režisoriskas kvalitātes nevarēja manīt. Adamsa, Šepards un Gīrs gan arī nekad nav šķituši necik spoži, bet pēc Penna piemēra sapratu, ka Malika koncepcijā ietilpst vien tādi nolēmēti tēli, kurus iespiest pašizgudrotā “psiholoģijas&ezotērikas” Prokusta gultā, un tieši labi, ka aktieris, kas šajā nejēdzīgajā šaurībā iespiests nav izcils, citādi žēl skatīties.

  2. krsienti saka:

    Prokrusta gulta ir visnotaļ precīzs salīdzinājums.
    Jāatzīst, ka, ja rakstītu vēlreiz par šo filmu – tik pozitīvi, šķiet, vairs neizteiktos. Kopš to noskatījos, ir pagājis krietns laiciņš, un, kad biezumi nosēdušies, palikusī pēcgarša nav tik glaimojoša. Iespējams, izklausīsies komiski, taču es nevaru aizmirst to ainu ar dinozauriem, kas jau pašā sākumā pievienoja tādu 10 cent philosophy faktoru.

    • Marī saka:

      Tik pozitīvi jau nemaz neizteicies :) Pārlasīju dažādas recenzijas, lai saprastu, ko tad novērtē tie, kuriem Malika filmas patīk, un, izrādās, uzslavas galvenokārt operatoru lauciņam, kur Malika nopelns nosacīts, kā arī faktam, ka Maliks ļaujot sadzirdēt bērnu balsis un perspektīvas – Linda “Debesu dienās”, Džeks “Dzīves kokā”. Šķiet, ka mana Malika “nesaprašanas” vaina Staņislavska klasiskajā – NETICU!, jo gan Lindā, gan Džekā dzirdu tikai veca, dzīves apnikuša vīra īgno rezonansi, no bērnu balsīm tur nav ne vēsts.

    • Marī saka:

      P.S. Vēl tas fakts, ka skatoties Maliku un Poļanski (ar citiem režisoriem tā nekad nav bijis, varbūt tikai ar Almadovaru nedaudz) nez kāpēc vairāk jādomā par to, kādi dēmoni plosa nabaga filmas radītāju, nevis par pašu filmu – un tas nu gan nav nekāds kvalitātes rādītājs.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s