Lodziņš uz pasauli

Filmu rādīja jau vakar, tā kā šis nebūs nekāds “apsteidzot pirmizrādes” ieraksts. Iespējams, kāds no jums vakar ir aizstaigājis uz Splendid Palace, kur filmu Aizliegtās mākslas tuksnesis uz lielā ekrāna Rīgā rādīja pirmo un vienīgo (?) reizi.

Filma mūsu platuma grādos nokrita kā no gaisa. Bez vērā ņemamas uzmanības medijos, vienā vienīgā seansā… Un mazliet žēl, ka tā, ziniet. Šāds dokumentālais kino ir kā lodziņš uz pasauli mums līdzās. Lūk, pa šo lodziņu redzēsiet “krievu mākslas Šindleru” Igoru Savicki, kurš Staļina represiju laikā atļāvās būt soc.reālisma garlaikots un saskatīja aizliegto darbu lieliskumu. Savickis Uzbekistānas tuksneša vidū izveidoja muzeju – oāzi, kurā saglāba un apkopoja režīma neatzītos mākslas darbus. Gleznas sulīgās krāsās, apvienojošas 20. gadsimta galvenos virzienus ar paaudžu paaudzēm koptām, orientālām tradīcijām. Paradoksāli, bet Savickis ne tikai iemanījās šīs gleznas izstādīt, bet to darīt par valsts (!) naudu, un vēl māksliniekiem vai viņu ģimenēm par darbiem samaksāt.

Stāsta morāle? Turiet acis vaļā un skatieties dokumentālo kino. Šī filma ir vērta katru sekundi jūsu uzmanības. Aizliegtās mākslas tuksnesis ļauj izmest virtuālu līkumu pa Nukus pilsētā nobēdzināto mākslas meku un skatīt fantastiskus mākslas darbus. Ja tā nespēs aizpildīt baltos plankumus mākslas vēstures kartē, tad priecēs ar interesantu stāstījumu, sākot ar paša kuratora biogrāfiju un beidzot ar bēdīgi reālistisku atziņu par muzeja nākotni tik trūcīgā reģionā. Latvieši, pat paaudze, kas no Padomju laikiem neatceras vairāk par pusgarajām zeķēm ar bumbuļiem un pienu pudelēs, noteikti ir priviliģētāki, salīdzinot ar rietumu kaimiņiem un filmas noskaņu uztvers daudz dziļāk.

Filmas oficiāla web lapa

 

Manuskripti nedeg.

Pēc labākajām franču tradīcijām šajā vietnē visu augustu svilpoja vējš. Les vacances, jūs saprotat… Toties septembris mērenības nepazīst. Vismaz mūsu platuma grādos. Vai jau esat izplānojuši kā pagūsiet noskatīties filmas no diviem vienlaicīgi notiekošajiem kino festivāliem?

Es sāku Arsenālu ar Jurija Karas septiņpadsmit gadus plauktā nogulējušo Meistaru un Margaritu. Precīzāk, ar filmas 125 min garo versiju (otra ir 235 min gara). Filma uz ekrāniem nāca tik ilgi, ka tās pirmizrādi nepiedzīvoja vairāki tās tapšanā iesaistītie – operators Jevgeņijs Grebņevs un Poncija Pilāta lomas atveidotājs Mihails Uļjanovs.

Kā jau rakstīju sev atvēlētajos trīs teikumos kādā nedēļas izdevumā – ekranizēt Bulgakova noveli ir ļoti sarežģīts un prasīgs uzdevums. Ģeniāla grāmata un miljardiem skatījumu katra lasītāja izpratnē. Šķiet, divi smagākie šķēršļi, kas jāpārvar katra daiļdarba ekranizētājam.

Jurija Karas versija par Meistaru un Margaritu ir izdevusies veiksmīgi. Ļoti trāpīga notikumu selekcija, prasmīgi izklāstot stāsta esenci. Filma ne mirkli neriskē garlaikot skatītāju, vai tieši otrādi, to nogurdināt ar pārlieku daudziem elementiem. Arī prasme izveidot tik plūstošu scenāriju ir apsveicama. Sākotnēji atsevišķie Maskavas un Jeruzalemes notikumi filmā sadzīvo un pāriet viens otrā bez mazākās piepūles. Skaļi teikts, bet brīžiem šķiet, ka Karam tas izdevies pat labāk par Bulgakovu.

Vienīgā nedaudz traucējošā nianse ir specefektu izpildījums (starp citu, vēl viens klupšanas akmens katrai Meistara un Margaritas ekranizācijai). Taču šeit vienīgais vaininieks ir laiks. Ņemiet vērā, ka filma tika pabeigta 1994. gadā, kad skatītāji vēl nebija datorgrafikas un daudzo dimensiju izlutināti. Liela iespēja, ka ja mēs Meistaru un Margaritu skatītos tad, viss šķistu absolūti normāls.

Tad, protams, tādi sīkumi kā tas, kā katrs esam iedomājušies noveles varoņus. Manā iztēlē, piemēram, Margarita bija nedaudz rudāka un nosvērtāka. Bet kā pirms seansa teica pats režisors – šis ir viņa skatījums. Un ja vēlamies filmu izbaudīt – ir jābūt gataviem savējo uz brīdi nobēdzināt otrajā plānā.

Diktatūra, kas sākas morgā. Post Mortem (2010)

Tālajā 1973. gadā, kad Latviju uz kartes varēja atrast tikai kaimiņu lāča vēderā, un tajā dzīvojošos vadīja vīrs ar slavenajām uzacīm, Čīlē notika valsts apvērsums. Tika gāzta Salvadora Aljendes valdība, un uz ilgāku palikšanu iekārtojās Pinočeta diktatūra.

Čīliešu režisora Pablo Laraina (Pablo Larraín) filma Post Mortem lūkojas uz šo coup d’état no ēnainākās iespējamās puses. T.i. no Santjāgo pilsētas morga. Bez politiskajiem procesiem, filmai ir savs galvenais varonis Mario (Alfredo Kastro), kas ir diezgan pamatīgi iemīlējies savā kaimiņienē, kabarē dejotājā. Bet šo mīlasstāstu jau saknē apcirpj te demonstrācijas, te vardarbīgais apvērsums. Ar to vēl nepietiek – pie apvāršņa parādās citi vīrieši, kas Nensiju aizviļ burtiski no Mario degungala.

Mario pacieš visu. Vismaz tā izskatās, jo morga darbonis ir tikpat mierīgs kā viņa pacienti. Emocijas līdz virsmai nonāk reti un piezemēti. Arī sākoties 1973. gada notikumiem, kad cilvēki uz morgu tiek vesti kravas automašīnās un kā baļķi samesti uz kāpnēm, šoks  viņa sejā nolasīšanai padodas grūti.

Post Mortem ir filma drūmos toņos – zilganzaļās sekciju telpu sienas, pelēki ķermeņi un brūngana gaisma. Kinematogrāfija liek domāt par Mario kā vajātu dzīvnieku.  Kameras novietojuma dēļ mēs uz galveno varoni neskatāmies, bet lūram. Nekaunīgi, no visām pusēm un arī brīžos, kad labāk, iespējams, būtu aizgriezties. Bet šī filma jau sastāv tikai no tā, kas nav jāredz – sekcijas, demokrātijas bojāejas un varaskāres upuriem. Turklāt kaudzēm.

Kvalitatīva, oriģināla kinematogrāfija, lielisks aktieru sniegums un intriģējošs stāsts – ar to pietiek, lai varētu teikt, ka šī filma ir jāredz!

7,5/10

Informācija par filmu un treileris lapā MUBI

Mokas būt jaunam

Filmas Submarine galvenā varoņa Olivera Teita dzīve nav viegla. Viņam ir 15, vecāku laulība draud izjukt, un piedevām, pie apvāršņa parādās jancīgs mistiķis/pašpasludinātais spirituālists, ar kuru Teita mātei veidojas afēra. Arī paša Olivera mīlas fronte piedzīvo kāpumus un kritumus – pēc neilga laimes brīža, kura laikā mūsu varonim izdodas tikt vaļā no savas nevainības, izjūk attiecības ar dominanto Džordanu. Šai lēdijai ir vieglas piromānijas iezīmes, ādas problēmas un… ļoti slima māte.

Submarine, būdama pirmais Ričarda Ajoades (Richard Ayoade, kuru noteikti atpazīsiet, ja esat skatījušies seriālu The IT Crowd) veikums režijā, apliecina, ka šim kungam ir ķēriens uz filmu taisīšanu. Šī lente ir pilna smalkas ironijas, un, kā jau britu komēdijai pieklājas – tā neskopojas arī ar melno humoru. Kādā no šīm kategorijām, šķiet, ietilpst, Olivera ideja noindēt Džordanas suni, lai mīkstinātu triecienu, ko atstās viņas mātes nāve. Kopumā, filmas atmosfēra liecina par to, ka režisors ir visai pamatīgi iedvesmojies no Vesa Andersona daiļrades. Atsevišķos brīžos Submarine liek atcerēties tādu klasiku kā, piemēram, Harold and Maude.

Lai gan jaunā Olivera Teita nedienām no sirds līdzi nejutu, tas baudīt filmu nebūt netraucē. Skatīties Submarine ir interesanti arī ieturot distanci. Tāpat ir skaidrs – šī režisora nākamā filma The Double pavisam noteikti ir gaidīšanas vērta. Uz ekrāniem tā parādīsies nākamgad. Tiek mēļots, ka Ajoade režisēs arī filmu Apostles of Infinite Love, kura stāstīs par disfunkcionālu ģimeni, kas tomēr apvieno savus spēkus, lai paglābtu savu jaunāko māsu no kādas sektas nagiem. Ja viss ritēs gludi, šī filma dienasgaismu ieraudzīs 2013. gadā.

7/10

Info par filmu IMDb

No nezināšanas nevienam labāk nepaliek. Earthlings

Kamēr citi dzīvojās pa Latvijas pļavām, festivālu, vai vienkārši brīvdienu ietvaros, es viennozīmīgi pārspēju savus veterināro klīniku apmeklēšanas rekordus. Turpu, šurpu, un tā visu nedēļas nogali. Diemžēl vienu no paņemtajiem ielas kaķiem es vairs mājās nepārnesīšu (viņš noteikti tagad atrodas, tur, kur ēd tikai visizmeklētāko kaķbarību!), un otra liktenis pagaidām nav zināms.

Uz tādas dzīvnieciskas nots esot, saprotu, ka šis neapšaubāmi ir labākais brīdis, lai parunātu par Šona Monsona (Shaun Monson) dokumentālo filmu Earthlings. Džoakina Fīniksa (Joaquin Phoenix) komentētā lente ir iespaidīga šoka terapija, kas sastāv no slēpto kameru safilmētajiem materiāliem, kas parāda gaļas un kažokādu ieguves, kā arī pamesto mājdzīvnieku likvidācijas aizkulises. Neskatoties uz to, ka pēdējās dekādes laikā šāda tipa filmas ir visnotaļ bieža parādība, Earthlings, manuprāt, ir viena no visspēcīgākajām.

Lai gan jau kādus 10 gadus man vairs nav lieku ilūziju par to kā tiek iegūtas dienišķās karbonādes, kas gulst lielveikalu plauktos, šī filma pārsteidza. Labi, metīšu pie malas savu vēso nesatricināmību un teikšu godīgi – šokēja. Earthlings uzskatāmi parāda bezjēdzīgi milzīgos kaušanas apmērus, metožu barbarismu un gaļas dzīvnieku slimības, ko izraisa galvenokārt augšanas hormonu pārdozēšana, komplektā ar sliktajiem apstākļiem. Jūsu priekam un labsajūtai, Earthlings atlikušajās daļās stāsta par vairs nevajadzīgo mājdzīvnieku likteņiem, un par kustoņiem, kas pārtop glaunos aksesuāros.

Šī filma ir viens no visstiprākajiem argumentiem debatēs par gaļas ēšanu un dzīvnieku aizsardzību. Džoakina Fīniksa izteiktais aicinājums kļūt par vegāniem, manuprāt, ir pārāk radikāls, lai sniegtu rezultātus, taču mudinājums uz savu paradumu izvērtēšanu gan varētu strādāt. Kas zin, varbūt Earthlings spēkos būs likt saprast, ka cilvēki ar dzīvniekiem nedzīvo divās paralēlās pasaulēs, kuru vienīgās tikšanās vietas ir šķīvis, drēbju skapis, vai dzīvnieku patversme.

Informācija par filmu IMDb

Kurš var atļauties taisnību? Hot Coffee (2011)

Amerikas Savienotajās Valstīs cilvēki nekaunīgi izmanto tiesvedības sistēmu, lai piedzītu astronomiskas naudas summas no lielajām korporācijām. Absurdas tiesas prāvas ir ikdiena. True or false?

Pirms Sjūzenas Saladovas (Susan Saladoff) dokumentālās Hot Coffee, es daudz nedomājot, ievilktu treknu ķeksi, kas apstiprinātu šī apgalvojuma patiesību. Bet dokumentālās filmas, manuprāt, ir vienas no visefektīvākajām zālēm pret stereotipiem.

Hot Coffee sākas ar cienījamā vecumā esošo Stellas Lībekas (Stella Liebeck) karstās kafijas incidentu, kurš noveda pie tiesvedības pret McDonald’s. Nejauši aplejoties ar pie viņiem pirktu kafiju, Lībeka guva trešā līmeņa apdegumus. Kundze tiesas prāvu uzvarēja, atklājot palielu sarakstu ar līdzīgām sūdzībām, kuras fast-food ēstuvei līdz tam bija laimīgi izdevies ignorēt. Papildus izmaksātajai naudas summai McDonald’s savos restorānos kafijas temperatūru ir samazinājis. Apsūdzības iemesli ātri vien ieguva vismaz tūkstoti interpretāciju, un ar nelielu valdības palīdzību, Lībekas tiesāšanās tika pataisīta par simbolu absurdām tiesas prāvām, izniekojot nodokļu maksātāju naudu.

Filmā redzēsiet trīs dažādus gadījumus (divi pēdējie ir krietni vien traģiskāki par vecās kundzes incidentu). Visi no šiem gadījumiem norāda uz vienu patiesību – taisnība bieži vien ir cilvēku pusē. Taču ASV valdība plecu pie pleca ar lielajām korporācijām cīnās par to, lai likums ierindas cilvēkiem būtu arvien grūtāk aizsniedzams, un tie netraucētu korporāciju naudas plūsmai.

Principā Hot Coffee neattiecas tikai uz ASV, šāda lietu kārtība ir +/- sastopama visās Rietumvalstīs. Mazliet žēl, ka filmā nedzirdam nevienu pašu korporāciju viedokli, jo visi kā viens, to pārstāvji no piedalīšanās Saladovas filmā atteicās.

Man vēl aizvien šķiet, ka viena daļa prāvu ir klasificējamas kā absurdas. Taču savu galveno mērķi Hot Coffee izpilda godam – lobiju sistēma tiek parādīta ar pedagoģisku skaidrību.

Filmas oficiālā web lapa

Pols Džiamati un ierindas cilvēka nedienas. Win Win (2011)

Atzīšos, pārvākšanās ir viena no visnemīļākajām padarīšanām. Kā smejies, pēdējās divas nedēļas sastāvēja tikai no tā. Kartona iepakojumi, kafija, bezmiegs, ātrgaitas ceļi un visbeidzot tas dīvainais stāvoklis starp miegu un nomodu, kas piemeklē lidostugulēšanas naktīs. Tagad, kad tas ir +/- beidzies, ar gandrīz piemirstu miera sajūtu var iekārtoties pie ekrāna ar tējas krūzi.. Lai paskatītos uz kādu, kuram iet nedaudz smagāk.

Un diezgan bieži tie ir Pola Džiamati tēlotie personāži (Paul Giamatti), kam diez ko labi neklājas. Saujiņa šo tēlu bez jebkādas piepūles iegulst klasifikācijā: ne visai veiksmīgs pusmūža vīrietis (nu, piemēram, vīna filma Sideways, un man sirdij ļoti tuvā American Splendor). Viņa loma Tomasa Makkārtija (Thomas McCarthy) filmā Win Win papildina šo sarakstu.

Šī gada Sundance festivālā izrādītā filma stāsta par advokātu Maiku Flaertiju, kura dzīve atrodas ne tajā saulainākajā posmā. Viņa birojs, kas pie reizes ir viņa ģimenes vienīgais ienākumu avots, knapi velk dzīvību. Viņa trenētā skolnieku restlinga komanda vārdu uzvara no savas leksikas ir izsvītrojusi pilnībā. Stress, izmisums un apšaubāma morāle liek Flaertijam izmanot šķietami 100% izdevīgu situāciju. Viņš kļūst par aizbildni kādam vecam vīram, lai par to saņemtu naudu. Loģiski, šajā padarīšanā ir daži nesmukumi, bet kam tas rūp, jo neviens taču neuzzinās! Taču viens blonds tīnis uz lieveņa izrādas pilnīgi pietiekami, lai izbojātu Džiamati tēlotā advokāta kalkulācijas.

Principā, pati filma ir ļoti rimta, tās personāži – pēc Holivudas standartiem – pavisam neinteresanti. Nav ne galvu reibinošas bagātības, nedz Colgate sponsorēto sniegbalto smaidu. Win Win viss, izņemot personāžu savstarpējās attiecības, ir vienkāršs, lai neteiktu pliekans. Amerikas guļamrajonu pelēcība visā savā godībā.

Bet ar šo arī atšķiras talantīgi režisori no mazāk apdāvinātiem amata brāļiem – uzbūvēt interesantu stāstu no tik necilas bāzes nav viegls darbs. Tāpat kā padarīt cilvēku garlaicību par viņu visinteresantāko īpašību. Visu cieņu Makkārtijam, un ovācijas Džiamati – viņš ir viens no maniem mīļākajiem aktieriem.

7/10

Filmas treileris

Info par filmu MUBI